Savējo ir vairāk, nekā var sadzirdēt

No Martas dienasgrāmatas :

connected_people_abstract_by_drewevans-d3d1eysJau senāk ētikas stundā, kuras tēma bija ”radošuma ētika”, skolotājs visu apskatīja no teorijas par lineāro laiku un mūsu dzīvi, kā vienīgo esošo realitāti un arī vienīgo mūsu esības izpausmes iespēju / manifestāciju. Ka mums- cilvēkiem, un, jo sevišķi, radošo profesiju pārstāvjiem dzīves atbildība / jēga būtībā ir sevi apliecināt, sevi pierādīt, sasniegt atzinību. Jo šī ir mūsu vienīgā iespēja un nekad nekas vairāk nebūs- ko paveiksi, tas arī viss. Ja nesasniedzam, tad diemžēl izgāzāmies… Skolotājs šo teoriju klāstīja kā vienīgo reālo, patieso. Manī viss vārījās par šādu atklātu programmēšanu, kurai iekšēji pretojos, nepiekrītu. Šī, tik ļoti izplatītā teorija noniecina cilvēkus, kas piemēram šajā dzīvē izvēlējušies sevi ieguldīt un pilnveidot sevī iekšēji, piemēram, sevi izprast, strādāt vienkāršu darbu un vērot lielos notikumus no malas. Tāpēc jau mēs esam tik dažādi un ir dažādi sabiedrības slāņi, jo katrs šai savai dzīvei ir izvēlējies kādu tēmu, kurā darboties un augt. Tieši tāpēc arī nav jāsalīdzina dižs, atzinību guvis mākslinieks ar vienpati amatnieku, kas savā nodabā rada sev. Lineārā laika teorija noved cilvēkus pie salīdzināšanas, svēršanas un dalīšanas veiksminiekos un lūzeros, jo netop skaidra vienkāršā Visumā esošā patiesība, ka katrs cilvēks, katra dvēsele attīstās pamazām. Ja to nesaprot, tas diemžēl noved mūs pie savas vērtības neapzināšanās, liekiem pārdzīvojumiem, lepnības, konkurences, sānsencības un alkatības.

Rihards mani iedrošināja, lai saku skaļi, kam tad es nepiekrītu. Izteicos arī. Par dvēseli, par pārdzimšanu un bezgalīgu pilnveidošanos dzīvju dzīvēm cauri. Toreiz jutos, ka pārējie klasē ne sevišķi pieņem un jūt tādu domu.

Šodien skolas gaitenī pie manis pienāca meitene, kas arī toreiz bija klasē un pateicās, ka es neklusēju. Viņā arī viss esot vārījies par šo absurdo teoriju, kas noliedz dvēseles attīstību. Mani tas ļoti iepriecināja, jo apliecināja, ka patiesībā līdzīgi jūtoši un domājoši cilvēki ir daudz vairāk, kā varētu nojaust. Viņus vienkārši ir grūtāk pamanīt, jo skaļi par saviem uzskatiem, tikai dažs runā. Jo dziļāks, neparastāks uzskats, jo klusāk un retāk to var dzirdēt, tomēr sadzirdot, mēs viens otru iedrošinām.

Lielākoties mēs visi domājam un meklējam atbildes, dziļumu un patiesību. Tikai parasti vieglāk ir runāt par muļķībām un citu teorijām nevis savējām. Tā rodas maldīgs iespaids par apziņas līmeni sabiedrībā.

No lineārā laika teorijas man patīk iedrošinājums, ka šī ir mana/ Tava iespēja. Nekautrējies- paud un rādi sevi! Gan agrāk vai vēlāk tas atbalsosies un savējie atradīsies, vai redz, arī paši piesakās.

Autors: Marta Prēdele

Comments are closed.