Alises istabā

Jaunradas mājā ir kāda īpaša istabiņa- balta, gaiša un mierpilna. Tā ir Alises un viņas mammas darba un spēļu istaba.

Te, kur mīļas visas lietas, mīt saticība, labprātība un apcere..

Ļaujiet mums par to pastāstīt.

 

 

Pa balto arkveida logu, caur kļavu lapotnei istabā ielaužas rīta saules stari un rotājas debesszilajos aizkaros, tie stāsta par jaunu dienu! Alisei patīk pakāpties pa grāmatu un mūzikas instrumentu plauktiem un apsēsties uz palodzes. Tur stāv pīta kaste, kurā sabērtas krāsainas koka pērlītes. Laika izjūta pazūd domīgi un uzmanīgi verot tās aukliņā vai savirknējot “vilcieniņā” uz loga rāmja malas…

 

Ja apnīk var ķerties klāt grāmatu kaudzei, daudzas no kurām ir 3 paaudzes vecas, bet attēli ir tik dzīvi un sirsnīgi.

Kad sagribas nosnausties, mazā “buduāriņā” aiz sapņaini maigu puķu aizkara var atlaisties uz īsta siena matrača! Mēs pašas Jaunradas pagalmā sagrābām sienu un piestūķējām milzīgu aizkņopējamu parvalku.  Sanāca tik liels, dabisks matracis, par baltu velti, un mmm, kā smaržo… (Vienīgi ka šo siena gultiņu ik pa laikam jāsabužina, lai mīkstāka.)

Alises plauktos rotaļlietas, burti, balansa spēles, un, protams, krāsas… akvareļi, zīmuļi, krītiņi, flomasteri, otas , papīrs, līme un šķēres. Bet vēl vairāk materiālu un instrumentu atrodami milzīgajā mammas plauktā. Tur vietu atraduši skaisti audumi, bārkstis, pērlītes, čiekuri, dzijas, darbarīki, kaltēti ziedi, sprunguļi, akmeņi, kaudzēm visneiedomājamākie otreizlietojamie materiāli, … tualetes papīru karton rullīši, tetrapakas, olu iepakojumi, pudeles, apsveikumu kartiņas, un daudz kas cits…

Kamēr krāsnī mājīgi kuras uguntiņa uz mazā ķieģeļu mūrīša rāmi deg vaska svece un izgaismo mīlīgu kaķu pāri.

Uz bērza kājām uzstutēta koka palete pārvēršas mīlīgā galdiņā, pie kura, tupot uz spilveniem, visgardāk garšo āboli, vilkābeles, rieksti un avokado. Uz tā tapuši simtiem zīmeējumu, krāsojumu un līmējumu no kuriem labākie ( bez bēdāšanās par “eiroremontiem”) pielipinās pie sienām.

Daudzie mūzikas instrumenti paši atraduši ceļu šurp, kā zinādami, ka te tos gaida. Stūrī vecā ģitāra gaida vakaru, kad sāksies jautro dziesmu laiks.

Šīs istabas mežģīņu griesti ir piedzīvojuši nesaskaitāmas dziesmas. Tie ir dzirdējuši smieklus un jautrību, kādu prot radīt tikai bērni un cilvēki vienatnē, tad kad tos neviens neredz, neviens nenosoda, neliek rāmjos…,tad kad esam brīvi no domām “ko kāds padomās” un laimīgi par mirkli, pateicīgi un sajūtoši, ka esam pilnīgas, dievišķas būtnes.