Jaunradas tapšana

——————————————————————————–

Jaunradas tapšana galerija Nr.3

Kā nu bija, kā nebija, siltummūrītim būs būt!

It kā jau pasākumu telpā ir gana silti, bet tikai tik ilgi, kamer kuras čuguna krāsniņa…. hmm, un ja nu barga ziema? Klavieres pa naktīm sāks trīcēt no aukstuma  un žēloties, ko tad? Un ja nu ar basām kājām pa grīdu nevarēs skriet…

Tad nu jāmūrē vien ir.

Uģis, kā jau īstens emulators, uzprojektē eju ejas, kur siltajam gaisam uz skursteni cilpot, un vēl plauktiņu svecītēm. Juris dodas “rakt, kā mežacūka” (pats tā sevi nosauca) uz saimniecības ēku.  Meklē gruvešos vecos ķieģeļus, un atlasa tos,  kuri vēl “tādi normāli”. Tas, ka nobružāti, tas tieši labi, “mums vajag JAUNU-VECU mūriņu, lai iederās kopējā ainavā!”

Gala rezultāts vēl tiks nopulēts  un nomazgāts. Vilkme ir un siltumefekts arī!

p.s. Nu būs, kur uzlikt ābolus un ogas žāvēties! Un kā meistariņi smejas, tad sēdēt un pagulēt uz tā ar kāds mierīgi varēs.:D

——————————————————————————–

Jaunradas tapšana galerija Nr.2

Viss notiek pilnā sparā!

Tik daudz jau padarīts. Zelta strādnieki!- Juris un Uģis pamazām un nekļūdīgi  ieklausās mājas vēstījumos un cenšas tos no sirds respektēt. Nekādu eiro remontu!, dzīvu dabīgu māju, ar laika zobu rētām, ar elpojošām un nomīļotām virsmām.

No logu kastēm tiek kasīts “kultūrslānis”, vecā krāsa nokausēta ar fēnu, tālāk ar rokas slīpmašīnu… secinam, ka koks ir laikā cirsts, saglabājies gluži labi un pat smaržo vēl pēc priedes, 100 gadu vecs.

Ar nelielām bažām nolemjam plēst grīdai kārtas nost, lai tiktu pie dēļiem… Cerības attaisnojas un dēļi  ir tīri neko! Staigāt ar basām kājām pa dabiska koka grīdu ik dienu…sapnis. Priekšā vēl liels krāsas lobīšanas darbs uz sāpošiem ceļgaliem, slīpēšana gan ar rokas ēveli, gan ripas slīpmašīnu. Rezultātam nav jābūt perfektam, bet ar dvēseli un stāstu, kā visam šai mājā. Arī tējas istabas grīda izrādās labu labā, pie tam “nomīļota”, “nostaigāta” pilnīgi vai viļņaina skolas /bērnudārza laikos.

Telpās jūtama arvien mājīgāka un patīkamāka aura.

Pasākumu telpā jau kuras krāsniņa, caurvējš novērsts pagaidām aizdarinot logus ar stikla  atgriezumiem un silikonu. Jaunie logu koka rāmji jau iestikloti gaida  blakustelpā savu kārtu. Tos pagaidām neliekam, jo gaidāmi putekļi, putekļi, putekļi.

Arī virtuvē beidzot kuras plīts un mūrītis silst. Čuguna virsmu (milzīgu ar daudziem riņķiem) izdodas sadabūt par nieka 30 Ls. Kā par labu zīmi, arī laiks mūs lutina, sniega nav bijis, jau decembra beigas, ārā visulaiku plusos. Elektrība pagaidām pievilkta no mācītājmājas.

Jumtu arī Uģis salabojis. Ieliktas iekšdurvis, iztīrīta pat nākamā darbnīcu telpa, koridors un telpa blakus virtuvei.

Nākamie darbi – pabeigt grīdu slīpēšanu, uzmūrīt mūrīti pie krāsniņas zālē, ķerties klāt sienu apdarei, virtuvē nodaudzīt divu sienu apmetumu nost līdz ķieģeļiem, tad jau arī sākt krāsot sienas, veidot stencila gleznojumus.  

Ir doma uz janvāra vidu vērt durvis vaļā! Tad jau redzēs..

——————————————————————————–

Jaunradas tapšana galerija Nr.1

Sākums. Kaut kas lika man ieiet tajā mājā…
2011. gads, augusts. Tā izskatās  telpas brīdī, kad piedzimst  Jaunradas ideja  – vēl  tik maza un niecīga, kā maza sēkliņa. Neticas, ka izdosies noīrēt šo vietu, ka sapnis piepildīsies…

10 vai vairāk gaduš šeit ir gaudojis vējš pa izsistiem logiem, stikli un koku lapas klāj grīdu, jumts caurs, vecas krāsnis…  cik gan liels darbs priekšā! Taču pāri visam staro šīs ēkas majestātiskums; biezās arkveida logu nišas, augstie griesti un senatnīguma klātbūtne liek nojaust, ka šī vieta ir īstā. Vieta, kur laimes sajūta mīt…

Pretēji racionāliem prātojumiem, par to, kā ko realizēt, kur dabūt līdzekļus, pie kā vērsties, es iekrītu neaprakstāmā iedvesmas stāvoklī, kad nespēju pārstāt domāt par to ne mirkli, pat miegā. Es meklēju atbildes sevī, vai tas ir tieši tas, kas ir jārealizē tieši man un tieši šai dzīvē?

Par spīti apkārtējo nesapratnei un atrunāšanai,  atbilde kā skaļa sirēna gaudo manī: “jā jā jā.. ”   [Linda Nebēdniece]